“Bizness brūk, jātaupa!”: 5 gadus Dobelē staigāju vecā mētelī, kamēr vīrs slepus nopirka māsai dārgu auto (1)

Viss sākās pirms pieciem gadiem. Mans vīrs Pāvels, kuram pieder neliels būvniecības uzņēmums, kādu vakaru pārnāca mājās pavisam nerunīgs. Viņš pat nenovilka virsjaku, apsēdās virtuvē pie galda un vienkārši skatījās sienā.

Es redzēju, ka kaut kas nav kārtībā, un uzreiz piesēdos blakus, domājot, ka varbūt darbā notikusi kāda ķibele.

— Līga, mums būs grūti, — viņš teica, pat nepaceļot acis. — Darbi apstājušies, pasūtītāji nemaksā, un vispār viss bizness ir uz sabrukšanas robežas.

Ja mēs gribam palikt šajā dzīvoklī un neiekļūt parādos, mums būs nopietni jāpārskata tēriņi. Katrs eiro tagad būs izšķirošs, lai uzņēmums vispār izdzīvotu.

Es viņam pilnībā uzticējos. Laulībā mēs bijām nodzīvojuši pietiekami ilgi, lai es nedomātu par kaut kādu viltu. Es uzreiz pateicu, ka atbalstīšu viņu un ka mēs kopā tiksim galā.

Man pat prātā neienāca prasīt kaut kādus pierādījumus vai skatīties uzņēmuma dokumentus. Ja vīrs saka, ka ir grūti, tātad ir grūti. Es jutos kā viņa tuvākais cilvēks, kuram jābūt blakus tieši šādos brīžos.

Kā es iemācījos dzīvot “ekonomiskajā režīmā”

Sākumā tas šķita kā īslaicīgs posms, bet tas ievilkās uz pieciem gadiem. Es patiešām sāku taupīt uz visu, ko vien varēja iedomāties. Pirmkārt, tie bija mani personīgie tēriņi. Es atteicos no manikīra un friziera apmeklējumiem, sākusi visu darīt pati mājās.

Nospriedu, ka parasts krēms no tuvējā veikala plaukta ir tieši tikpat labs kā dārgais, ko lietoju agrāk. Katru reizi, kad gribēju nopirkt kaut ko jaunu, es sev atgādināju Pāvela norūpēto seju un nodomāju: “Nē, mēs taču taupām.”

Mēs pilnībā aizmirsām par atvaļinājumiem. Kamēr citi paziņas brauca uz siltajām zemēm vai vismaz tepat kaimiņvalstīm, mēs brīvdienās vienkārši staigājām tepat pa Dobeli.

— Līguc, pacieties, — Pāvels mēdza teikt, kad es ieminējos par kaut vai nelielu izbraucienu pie jūras. — Man tagad katrs tūkstotis jāiegulda atpakaļ firmā, lai neaizietu pa burbuli.

Darbiniekiem algas knapi izmaksāju. Tiklīdz būs peļņa, es tev to visu kompensēšu. Aizbrauksim, kur vien vēlēsies, apsolu.

Tā es staigāju tajā pašā mētelī, kas man bija jau kopš uzņēmuma “grūtības” sākuma. Dobeles ielās es redzēju sievietes skaistos, jaunos tērpos, bet sevi mierināju – man ir svarīgākas vērtības, es palīdzu vīram saglabāt biznesu un mūsu kopējo nākotni.

Iemācījos virtuvē darīt brīnumus ar minimālu budžetu. Gatavoju sātīgas zupas un kotletes ar lielu maizes piedevu, pati cepu pīrāgus un maizi, lai tikai nebūtu jātērējas gataviem produktiem lielveikalā.

Es katru dienu pētīju akciju avīzes un gāju uz otru pilsētas malu, ja tur piens bija par dažiem centiem lētāks. Pāvels katru vakaru atgriezās mājās ar tādu seju, it kā būtu visu dienu krāvis akmeņus.

Žēloju, masēju viņam plecus, gatavoju viņa mīļākos ēdienus no lētākajām sastāvdaļām un stundām klausījos sūdzības par nodokļiem, sliktiem klientiem un “smagajiem laikiem”, kas nekad nebeidzas.

Vīra māsa un viņas “veiksme”

Vienīgais, kas mani mulsina šajā visā, bija Pāvela māsa Ksenija. Viņai ir ap četrdesmit, un darba jautājumos viņai nekad nav veicies – te kolektīvs slikts, te alga par mazu, te vienkārši nav noskaņojuma strādāt.

Viņa pati par to nekad īpaši nepārdzīvoja, drīzāk uzskatīja, ka ikdienas darbs nav domāts viņas smalkajai dabai.

Taču, kamēr mēs ar Pāvelu dzīvojām galējā taupībā, Ksenija burtiski uzplauka. Viņas sociālie tīkli bija pilni ar bildēm no dārgiem restorāniem, jauniem apģērbiem un bildēm no SPA kūrortiem.

— Kā viņa to var atļauties, ja pati nekur nestrādā? — es reiz apjautājos Pāvelam, kad kārtējo reizi lāpīju savu veco džemperi.

— Nu, viņa māk grozīties, — viņš izvairīgi atbildēja un ātri novērsās. — Gan jau kāds draugs palīdz, viņai vienmēr ir bijuši turīgi pielūdzēji. Un es arī dažreiz iedodu kādus desmit vai divdesmit eiro pārtikai, viņa tomēr māsa, nevar jau viņu pavisam bez palīdzības atstāt tepat kaimiņos. Tu taču esi saprātīga, tu saproti, ka ģimenei jāpalīdz.

Es neiedziļinājos un necentos viņu izprašņāt. Man likās pašsaprotami, ka brālis palīdz māsai ar “pāris eiro”, lai viņai būtu ko likt galdā. Man pat prātā neienāca, ka šie “pāris eiro” patiesībā bija pavisam citas summas, kamēr es pati sev atteicu pat jaunas zeķubikses vai lētāko lūpu krāsu bez īpašas vajadzības, jo “mums taču ir grūtības”. Es jutos pat nedaudz lepna par savu spēju iztikt ar mazumiņu, kamēr Pāvels “glāba” savu dzīves darbu.

Mirklis, kad kāršu namiņš bruka

Tas notika pavisam nejauši pagājušajā nedēļas nogalē. Pāvels aizbrauca kārtējās “darba daršanās” uz citu pilsētu, sakot, ka tur ir iespēja dabūt jaunu pasūtījumu, kas varētu mūs beidzot izvilkt no bedres.

Es paliku mājās, sēdēju dīvānā un šķirstīju telefonu, kad izdomāju apskatīties, ko jaunu ielikusi Ksenija. Mēs nebijām baigās draudzenes, bet ziņkāre par viņas krāšņo dzīvi šajā pelēkajā pēcpusdienā tomēr ņēma virsroku.

Atvēru viņas profilu un uz mirkli apstājos. Tur bija bilde, kas ielikta pirms dažām stundām. Ksenija, kurai nupat palika četrdesmit, stāvēja blakus jaunam, sniegbaltam un dārgam apvidus auto. Uz pārsega gozējās milzīga, sarkana bante, un fonā bija redzama viena no Jūrmalas prestižajām viesnīcām, kur parasti nakšņo tikai tie, kas par naudu nedomā.

Un viņai blakus – mans Pāvels, apskāvis māsu ap pleciem un plaši smaidot. Viņš nemaz neizskatījās pēc noguruša uzņēmēja vai cilvēka, kuram būtu jāsatraucas par rēķinu apmaksu tepat mūsu mājās Dobelē. Viņa sejā bija redzams patiess gandarījums un lepnums, it kā pēdējo piecu gadu “grūtības” viņu nemaz nebūtu skārušas.

Ksenijas paraksts pie bildes bija vienkāršs un trieca kā ar dūri pa paksi: “Paldies manam mīļajam brālim par šo burvīgo dāvanu! Sapņi tiešām piepildās, ja blakus ir īsts vīrietis!”

Es tajā brīdī pat nesapratu, ko jūtu – vai tas bija niknums, vai bezspēcība. Es skatījos uz savām rokām, uz savu veco, nodilušo mēteli, kas karājās priekšnamā, un uz tām lētajām vakariņām, ko biju sataisījusi.

Pēkšņi visas tās “kases pārrāvumu” sarunas, vīra nogurušie vakari un solījumi par Maldivu salām salikās vienā lielā, baisā melu bildē. Es sapratu, ka esmu bijusi vienīgais cilvēks šajās attiecībās, kas tiešām taupīja un ticēja, ka mēs esam vienā komandā.

Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā Pāvels mēģināja attaisnot savu rīcību un kādu nepatīkamu patiesību es atklāju 

0 0 balsis
Raksta vērtējums
Pierakstīties jaunumiem
Saņemt paziņojumus par...
guest
1 Komentārs
Viedokļi pie teksta
Skatīt visus komentārus
siriuss56
siriuss56
1 stunda pirms

“Rakstītāji”,kauns nav? Nepietiek, ka tulkojat (un slikti tulkojat)stāstus no krievu valodas, jūs arī viens no otra zogat? Šodien Aizvakar Artūrs,šodien Pāvels māsām mašīnas dāvina…vispirms to publicē Blūma, tagad to pašu Vītols…